Par basketbolistiem un valsts izlasi

Kādreiz, skatoties televīziju, domāju: kāpēc mūsu basketbola spēlētāji atsakās startēt izlasē? Vai tad viņi nav patrioti? Kā tā var? Ne reizi vien esmu nosodījis viņus un domājis: ja es būtu…

Kā basketbola aģents tagad sāku saprast spēlētājus un esmu apzinājis vairākus iemeslus, kādēļ kāds basketbolists varētu negribēt spēlēt izlasē. Kad spēlētājs pirmo reizi tiek uzaicināts spēlēt izlasē, viņš sajūt, ka ir kaut ko sasniedzis savā profesionālajā karjerā un, patriotisko jūtu vadīts, protams, ir gatavs spēlēt, nedomājot par vairākiem apstākļiem.

Pirmkārt, kas notiek ar spēlētāju, ja viņs savas valsts izlases sastāvā gūst savainojumu? Spēlētājs tiek apdrošināts un šāda apdrošināšana tiek veikta ar FIBA starpniecību. Ja spēlētājs gūst traumu, apdrošināšanas summa tiek rēķināta no viņa pēdējā vai jaunā profesionālā līguma (ja tāds ir noslēgts pirms pievienošanās izlasei). Pirmās 27 dienas netiek skaitītas. Apdrošināšana tiek rēķināta (1) vai nu līdz brīdim, kad spēlētājs noslēdz jaunu profesionālo līgumu, vai (2) līdz brīdim, kamēr operējošais ārsts izsniedz atzinumu, ka spēlētājs ir vesels vai arī (3) līdz maksimālajam apdrošināšanas termiņam – 1 gads.

Piemēram: Spēlētāja alga iepriekšējā sezonā, spēlējot Vācijas līgā, bija EUR 2000. Spēlētājs gūst savainojumu 3. jūnijā. Nākošās 27 dienas netiek rēķinātas apdrošināšanā. Tātad 30. jūnijs ir diena, kad sāk griezties skaitītājs. Spēlētājs atsāk spēlēt pēc pieciem mēnešiem, t.i. tā paša gada 1.decembrī. Maksimālā summa, kas pienākas, ja apdrošināšana tiek izmaksāta 100% apmērā būtu EUR 10 000 (5x EUR 2000), bet tomēr ne vienmēr tā tiek izmaksāta 100% apmērā.

Naudu faktiski nemaksā katru mēnesi, bet gan tikai pēc ārsta atzinuma, ka spēlētājs ir vesels. Tas ir pats trakākais spēlētāja ģimenei. Tātad spēlētāja ģimene apdrošināšanas naudu saņems aptuveni maijā, jo apdrošināšanas nauda tāpat ir jāgaida vairākus mēneši. Spēlētāja ģimene tajā laikā nesaņem neko, kas nozīme, ka patriotisma vadītais spēlētājs ir nokļuvis situācijā, ka viņa ģimenei nav nekādu iztikas līdzekļu visa gada garumā (ja basketbolists ir vienīgais iztikas pelnītājs ģimenes).

Otrkārt, liels mīnuss, spēlējot izlasē, ir tas, ka spēlētājs nevar doties uz try-out (pārbaudēm) starpsezonā (jūlija un augusta mēnešos) – tieši tad, kad klubi visaktīvāk izvēlās un pārbauda spēlētājus. Faktiski var tikt pazaudēts viens mēnesis, jo diezgan daudzi klubi slēdz līgumus ar augusta mēnesi, kas nozīmē, ka vismaz viena alga var tikt zaudēta.

Tāpat spēlētājam nav iespēja fiziski sagatavoties jaunajai sezonai, jo izlasēs galvenokārt strādā pie taktikas, nevis spēlētāju fiziskās sagatavotības. Ja spēlētājam sezona beidzas jūnijā, savukārt izlase sākas jūlijā, tad faktiski atliek mēnesis laika sagatavot sevi. Bet, protams, arī spēlētājam vajag atpūtu pēc garās sezonas.

Protams, spēlējot izlasē, ir arī plusi, bet to nav nemaz tik daudz. Ja spēlētājs labi nospēlēs izlases sastāvā, viņu pamanīs kāds klubs, bet tam arī nav garantijas.

Tādēļ cienīsim spēlētājas un spēlētājus, kas pārstāv mūsu Latviju. Atbalstīsim viņus, nevis pelsim. Politiķiem tomēr vajadzētu padomāt par to, lai sakārtotu finansliālo atbalstu no valsts puses un iedalīt papildus līdzekļus Izglītības ministrijai šādiem gadījumiem. Sports ir vistiešākā reklāma valstij un, pateicoties sportistu sasniegumiem, mums notiek Eiropas un pasaules čempionāti, kuru norises laikā ieguvēji ir arī daudzi uzņēmēji, piemēram, viesnīcu īpašnieki, ēdināšanas iestādes, kā arī tiek papildīnāts valsts budžets.

Domāju, ka gandrīz neviens no mums nevarētu izdzīvot gadu bez atalgojuma.  Sportā ir un būs traumas un sliktākajā gadījumā pēc tam par spēlētājiem aizmirst gan klubi, gan treneri, gan sabiedrība.

Galvenais iemesls spēlēšanai izlasē tomēr ir patriotisms un gods pārtsāvēt savu valsti.

Ar cieņu,

Raivis Ušackis
FIBA aģents

Our Partners

  • Matchpoint.lv

    Sports, health & lifestyle internet shop

  • SportRocket

    Sports marketing and website builder platform.

  • Macron

    Italian sportswear brand. Work Hard, Play Harder.